1999. gada 1. oktobrī četrgadīgā Jūlija Moisenko kopā ar savu tēvu Viktoru iekāpa elektrovilcienā un devās no Minskas uz Osipoviču. Viktors iemiga, bet, kad viņš pamodās, viņš ieraudzīja, ka sēdeklis, kurā sēdēja viņa meita, bija tukšs.
Vecāki sāka meklēt savu bērnu. Iztaujāja cilvēkus, izlēmēja paziņojums, māte visiem rādīja savas meitas fotogrāfiju. Ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību tika uzsākta meklēšanas operācija visā valstī. Aizdomas krita uz Jūlijas tēvu, kurš sāka dzert. Vecāku mājā tika veikta kratīšana, vīrietis tika pratināts, taču tas nedeva rezultātu. Radinieki jau sāka domāt, ka meiteni nozaguši čigāni.
Šogad Jūlijai apritēs 25 gadi.
1999. gadā viņu atrada Rjazaņas dzelzceļa stacijā (Krievijā), bet pirms tam viņa 3 nedēļa pavadījusi ar kādu sievieti un vīrieti, kuri meiteni bija izsēdinājuši no vagona. Atbilstoši viņas atmiņām, ar viņu notikuša dažādas lietas.
Lasi arī: Tikai 1 no 5 cilvēkiem var atrast kļūdu šajā attēlā: Kā ir ar tevi?
Kad viņu atrada Rjazaņas dzelzceļa stacijā, meitene tobrīd zināja, kā sauc mammu un tēti, jaunāko brāli un vecāko māsu. Bet viņa nevarēja pateikt ne uzvārdu, ne pilsētu, kurā viņa dzīvo. Līdz ar to viņu nevarēja nosūtīt uz īstajām mājām. Vispirms meitene tika nosūtīta uz aprūpes centru, bet pēc tam viena ģimene kļuva par viņas aizbildņiem. Jūlijai deva uzvārdu Alpatova, bet saglabāja tēva vārdu – Viktorovna. Šo gadu laikā meitene pabeidza skolu, pēc tam strādāja par preču pārzini. Jūlija apprecējās un dzemdēja meitu, bet vēlāk izšķīrās.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kā viņa atrada savu īstos vecākus, un kas ar viņu bija noticis, kamēr viņa bija kopā ar nolaupītājiem (plu apskati meitenes FOTO)
